Kādam nabagam piederējis balts zirgs . Tā bijis īpaši skaista savas sugas pārstāve, jo pat tās zemes valdniekam tā bija iepatikusies un viņš sūtījis savu sūtni pie nabaga, ar vēlmi balto zirgu atpirkt. Nabags savu zirgu nav pārdevis. Jo kā gan var pārdot savu draugu.
Reiz zirgs pazudis.
Kaimiņi bija sašutuši, vajadzējis taču zirgu pārdot, bet tagad Nabagam nav neesot ne zirga, ne naudas. Nabags neielaidās garās sarunās, vien noteica, ka nezina, vai tas ir labi vai slikti, bet zina tikai to, ka zirga vairs nav.
Gāja laiks. Un kādu dienu Nabaga pagalmā atgriezās Baltā ķēve, vezdama sev līdzi vēl kādu skaistu zirgu un mazu baltu kumeliņu.
Atkal kaimiņiem bijis , ko runāt. Kāda gan Nabagam laime, tagad viena zirga vietā ir veseli trīs. Nabags uz to vien atteica, ka nezina , vai tas ir labi vai slikti, labāk došoties taisīt vietu stallī trīs zirgiem.
Gāja laiks un Nabaga dēlēns jau paaugušos kumelēnu centās apsedlot un iejāt, un neveiksmīgi salauza kāju.
Tā nu ļaudis runāja, kāda Nabagu piemeklējusi nelaime – vienīgais dēls un nu kropls uz visu mūžu. Nabags, kā jau var nojaust, sarunās neielaidās, nezinot vai tas uz nelaimi vai kā, bet zinot, ka jādodas vest dēls pie ārsta.
Valstī sākās karš un visi kaimiņu dēli devās karot, daudzi no viņiem mājās neatgriezās nemaz vai atgriezās sakropļoti. Turpretim Nabaga dēlu karā kājas dēļ neņēma. Kāja ar laiku sadzija, dēls apprecējās, sāka dzimt bērni. Nabags jutās laimīgs.
Un atkal ļaudis runāja, kāda tam Nabagam ir laime, kamēr citu dēli gājuši bojā, viņa dēls ir sveiks un vesels un vēl mājās prāvs mazbērnu pulciņš. Uz to vecais Nabags atbildējis, ka vienkārši mēs nekad nezinām, kas ir labi, bet kas ir slikti.